Kristus ir augšāmcēlies!

Palielināt attēlu

Kristus augšāmcelšanās notikums visos laikos bija un paliek vislielākais brīnums cilvēku sirdīs un prātos. Šie notikumi risinājās vairāk kā pirms 2000 gadiem. Sabats sākās ar vakara zvaigznes lēktu. Tāpēc vajadzēja steigties ar sodīto noņemšanu no krusta un apbedīšanu, jo tuvojās ne vienkāršs sabats, bet vieni no lielākajiem svētkiem – jūdu Lieldienas.

Jūdu priekšniecībai rūpēja ātrāk sodīto noņemšanu no krusta, lai Jeruzalemes iedzīvotājiem nebūtu Lieldienās jāredz sodītie uz tuvējā Golgātas kalna. Kristus apbedīšanas galvenais rīkotājs bija Jāzeps no Arimatejas. Viņam ir piederējis dārzs blakus Golgātas kalnam, un tanī viņš bija laikus ierīkojis sev kapu – cirstu klintī, kurā vēl neviens nebija apglabāts. Jāzeps bija Kristus māceklis, tikai slepenībā. Viņam palīgā bija atnācis Nikodēms. Kad Kristus tika guldīts kapā, viņi pievēla lielu akmeni tam priekšā. Lieldienas mācekļi nosvinēja saskaņā ar likumu. Savukārt augstie priesteri un farizeji lūdza Pilātu nolikt sardzi pie Kristus kapa, jo viņi zināja, ka kaut kas var notikt! Pirms Kristus augšāmcelšanās jūdi darīja visu, lai tas nenotiktu. (Mt 27, 62 – 66). Neskatoties uz visiem lielajiem farizeju centieniem, Kristus augšāmcēlās. Lai arī ko farizeji būtu darījuši, Kristus augšāmcelšanās notiktu, jo tā bija Dieva griba. Sargi, kas bija nolikti pie kapa, redzēja visu un tāpēc ieradās pie augstajiem priesteriem un farizejiem, lai notikušo pastāstītu. Taču farizeji nolēma piekukuļot sargus, lai tie saka, ka viņi gulēja un pa to laiku mācekļi nozaga Kristus miesu, lai pateiktu, ka viņš ir augšāmcēlies, bet kā tad viņi varētu to zinā, ja viņi gulēja.(Mt 28, 11 – 15). Atkal meli no jūdu puses un viņu bailes apstiprinājās! Kristus augšāmcēlās. Lai arī kā cilvēki ir pretojušies šai patiesībai, tā tomēr ir un paliek patiesība!

Visos laikos cilvēki ir centušies sagrozīt faktus par Kristus augšāmcelšanās notikumiem, bet, neskatoties uz to visu, mēs katru gadu vairāku gadsimtu garumā šajā Lieldienu rītā dzirdam vārdus: „Šī ir diena, ko Kungs mums devis, priecāsimies par to un līksmosim!” Tiešām jāpriecājas un jāgavilē, jo Lieldienas ir piemiņa labā uzvarai pār ļauno. Augšāmcelšanās liecina, ka dzīvība ir uzvarējusi nāvi. Briesmīgas bija lielās piektdienas sāpes un ciešanas, tad sekoja klusā sestdiena, kad apklusa visas sāpes. Bet sestdienu nomainīja Augšāmcelšanās svētki. Šīs trīs lielās dienas simbolizē arī mūsu dzīvi, jo tā ir bieži vien sāpju pilna un grūtību pārpildīta, kurām mums ir jāiet pāri ar lūgšanu un uzticību Dievam. Tad seko cerību pilna un mierīga kristīgā nāve un gaviļu pilnā augšāmcelšanās. Otra priecīgā ziņa, kas seko no Kristus, ir tas, ko Viņš pateica saviem mācekļiem, kad viņiem parādījās: „Miers jums!” Miers ne tikai mācekļiem, bet arī visai kristīgajai pasaulei! Nav nekā dārgāka, kā tas miers, ko mums dāvā Kristus. Ko tikai cilvēki mūsdienās nedara, lai iegūtu mieru savā sirdī, taču nekas nespēj dot to, ko dod ticīga cilvēka ticība uz Kristus augšāmcelšanos! Lieldienas nav cilvēku roku veidots piemineklis, bet Dieva iestādījums. Tāpēc tās nevar atņemt iekarotai tautai, nevar aizvest un novietot muzejā vai samalt zvirgzdos un iebūvēt šosejā, kā to mēdza darīt ar nepatīkamiem akmens pieminekļiem. Šis piemineklis no paaudzes uz paaudzi jau vairāk kā divus tūkstošus gadu ir dzīvs ticīgo cilvēku sirdīs. Jautājums ir, vai mēs ticam! Šodienas notikumiem, vienalga, vai tie aprakstīti avīzēs, vai ziņoti pa radio, mēs ticam. Kāpēc lai neticētu Kristus laika aprakstītajiem un atstāstītajiem notikumiem? Piedevām, ka cilvēki, kas savu dzīvību atdeva nāvē, darīja to par patiesību, kuru viņi sludināja un aprakstīja. Un visos gadsimtos no Kristus augšāmcelšanās brīža ir cilvēki, kas savu dzīvību vēl joprojām atdod ciešanu pilnā nāvē, kā pierādījumu ticībai uz Kristus augšāmcelšanos.

Kristus augšāmcelšanās brīnums stiprināja ticībā arī vēlāko laiku ticīgos. Kad svētā Margrieta no Antiohijas tika apvainota piederībā pie kristietības, prefekts Olibrijs tai jautāja: „Kāpēc tu dievini cilvēku, kas kā noziedznieks mira pie krusta starp diviem slepkavām?” Uz to svētā Margrieta atbildēja: „No kurienes tu zini, ka viņš tika krustā piekalts?” Olibrijs atbildēja: „Es to lasīju vēstures liecībās un jūsu Bībelē!” „Mūsu grāmatās ir arī rakstīts, ka Jēzus Kristus trešā dienā pēc nāves cēlās no miroņiem, vēlāk uzkāpa debesīs un sēž pie Dieva Tēva labās rokas. Kāpēc jūs lasāt un atceraties tikai to, kas Viņu pazemo, bet nezināt vai negribat zināt to, kas attiecas uz Viņa godu? Mēs ticam Kristum ne tāpēc, ka viņš tika krustā sists un pie tā nomira, ne tāpēc, ka Viņš ir cēlies no nāves pats saviem spēkiem,” paskaidroja svētā Margrieta tiesnesim.

Kristus krusts un Viņa nāve, bet galvenais, Viņa augšāmcelšanās ir tā, kas visu laiku cilvēkiem atgādina un iedrošina, ka šī dzīve ir tikai viena un tā ir jādzīvo saskaņā ar sirdsapziņu un pildot Dieva likumu, lai pēc nāves arī mēs reiz celtos un būtu kopā ar mūsu Pestītāju Jēzu Kristu. Ja nebūtu Kristus augšāmcēlies, veltīga būtu mūsu ticība, saka apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem (Kor. 1, 15; 14). Kristus tukšais kaps ir tas, kas mums sludina un liecina par mūžīgo dzīvi, uz kuru mēs visi esam aicināti. Un tikai sekojot Kristum, mēs varēsim to iemantot!
Diakons Renārs Circenis